Kas bija iedvesma piedalīties šajā konferencē?
Racionālus pamatojumus dalībai konferencē izdomāt ir visai viegli – pieredzes iegūšana pētniecībā, ieskats akadēmiskajā vidē un viena tai ļoti raksturīga pasākuma formā, iespēja dalīties ar savām pārdomām par kādu tematu citu pētnieku priekšā, izaicinājums argumentēt tā, lai tas būtu saprotami ne tikai savas nozares pārstāvjiem. Tomēr iedvesma ļauj ne tikai izdomāt, kāpēc kaut ko vajadzētu darīt, bet arī sniedz nepieciešamo grūdienu, lai to realizētu (un turklāt ar prieku). Šķiet, mans galvenais iedvesmas avots bija vēlme pastāstīt citiem par tēmām, kas man liekas interesantas, un parādīt, kāpēc par to runāt ir jēdzīgi.
Kas bija lielākais ieguvums piedaloties konferencē?
Protams, ir liels prieks skatīties uz savu vārdu nodrukātā formā, un turklāt rakstu krājumā, kam ir “DOI” links, bet to vajadzētu uztvert nevis kā mērķi, bet gan apstiprinājumu tam, ka rakstītais kādam šķita vērtīgs. Un šādu gandarījumu sniedza ne tikai rakstu krājums kā punkts uz “i” konferencei, bet arī tēmas apstiprināšana un ziņojuma prezentēšana. Skaidrs, ka atzinība nav jāuztver kā nepieciešamība, bet tā nenoliedzami ir iedrošinājums turpināt, un tas arī ir lielākais ieguvums.
Kāpēc ieteiktu citiem studentiem piedalīties?
Domāju, ka no piedalīšanās var tikai iegūt. Ja pētniecība un akadēmiskā vide ir vieta, kur sevi saredzi, tad dalība LU SZK ir iespēja spert pirmos soļus. Ja vēl nav skaidrs, vai pētniecība ir saistoša nodarbe, tad var gūt priekšstatu arī par to, kā vispār izpaužas starpdisciplināras zinātniskās konferences. Tāpat šis starpdisciplinārais rāmis un daudzu nozaru pētnieku klātesamība var palīdzēt izkopt argumentācijas prasmes, tādējādi uzlabojot kvalitāti arī citiem tekstiem, kas varbūt rakstīti tikai savā disciplīnā. Tā teikt, itin visi darbi jāraksta “nezinošam, bet saprātīgam lasītājam” – kā gan labāk pārbaudīt savas prasmes, ja ne adresējot pētījumu auditorijai, kas arī nodarbojas ar pētniecību, bet tikai citās nozarēs?
Kā nebaidīties dalīties ar savu pētījuma rezultātiem?
Cīņa ar viltvārža sindromu kaut kādā pakāpē ir neizbēgama – bieži vien sanāk piesaukt romantisma atziņu, ka viss labais un izteikšanas vērtais jau reiz ir pateikts. Universāla, visiem derīga recepte šādu baiļu pārvarēšanai nepastāv – beigu beigās tikai pašam būs jāsagrauj sevis uzceltie mūri vai arī jāpaliek tajos. Kādam, iespējams, jāpārdomā pētnieka uzdevumi – piemēram, lielākā daļa cilvēku nezinās, ko senie un dižie prāti ir teikuši, kādi ir aktuālie jautājumi konkrētajā nozarē, kādas problēmas izriet no kādām argumentācijas sistēmām u. tml. Līdz ar to pētnieks var būt vismaz vidutājs, interprets, ziņnesis, komentētājs, un vilkme parādīt to visu citiem ļaus pārvarēt bailes. Citam varbūt pietiks ar vadīšanos pēc maksimas “izliecies, kamēr izdodas” (fake it till you make it). Lai vai kā, bailes nepazūd – viens no VFF profesoriem mēdza teikt, ka nebaidās tikai muļķi un miroņi. Tātad baidīties ir labi, bet ir jārīkojas par spīti tam.
Kāpēc ir svarīgi ar sava pētījuma rezultātiem dalīties un iepazīstināt citus?
Zināšanas rodas un pastāv tikai kā sociāls fenomens – dalīšanās ar pētījumiem ir iespēja sniegt savu artavu zināšanu uzturēšanā un vairošanā, bet komentāru un jautājumu uzklausīšana nodrošina šī procesa atgriezenisko saiti un var palīdzēt veidot turpmākos pētījumus. Tā ir nebeidzama spēle un pretspēle, kurā iesaistīti ir visi un kura nedrīkst apstāties.
Kur meklēt iedvesmu zinātniskajā darbībā – pētīšanai un jaunu atklājumu meklēšanā?
Ar zinātkāri un interesi parasti pietiek. Ja kaut kas šķiet interesants, jau mēģinājums taujāt, kāpēc tā ir, var būt vērtīgs sākumpunkts zinātniskajai darbībai. Galvenais ir šo degsmi nepazaudēt.
Kas ir palicis visspilgtāk atmiņā no konferences?
Konference notika ļoti savādā laikā gan Latvijas, gan personīgā līmenī. Tas varbūt skan triviāli un muļķīgi, bet visvairāk priecājos par iespēju prezentēt ziņojumu klātienē – to var novērtēt tikai tad, kad šādas iespējas ir bijušas laupītas jau labu laiciņu. Tas sniedza tādu it kā normalitātes sajūtu, lai vai ko tas mūsdienās nozīmētu. Nemierīga savas kārtas gaidīšana; psiholoģiska gatavošanās, mazliet nerūpīgi klausoties iepriekšējos runātājus; būšana auditorijas priekšā; mikrofons; ekrāns ar prezentācijas slaidiem…
Vai un kā dalība konferencē ir ietekmējusi tālāko dalībnieka zinātnisko darbību?
Eksplicīti zinātniskus turpinājumus grūti nosaukt, ja neskaita to, ka man pētījums ļoti palīdzēja pēc apmēram pusgada veiksmīgāk uzrakstīt bakalaura darbu. Tomēr pozitīvā pieredze LU SZK bija iedrošinājums turpināt pētīt, analizēt procesus, ķidāt dažādus jautājumus un dalīties ar savām pārdomām, ko arī aktīvāk sāku darīt publicistikas formā. Bez konferences varbūt nemaz nebūtu saņēmies rakstīt un nebūtu ticis pie tādām iespējām.